Lai laulība būtu veiksmīga un ilgstoši laimīga, pie tās ir jāstrādā ik dienu. Ir skaidrs, ka mīlestība un romantika ar gadiem var mazināties, taču gan sievai, gan vīram ir jāpieliek pūles, lai tās uzturētu dzīvas.
Laulību var salīdzināt ar mazdārziņu – ja to nekopsi un neaprūpēsi, tas drīz vien aizaugs ar nezālēm.
Šis ir stāsts par vīrieti, kurš atklāti atzinās, ka ir iemīlējies citā sievietē – savā kolēģē.
Kā tas reizēm gadās, darbā parādījās jauna darbiniece – kolēģe. Viņa bija dzīvespriecīga, jauneklīga un bez ģimenes.
Es, kā vīrietis, sajuzdams jaunas sievietes enerģiju, netiešā veidā sāku pievērst viņai uzmanību. Vēlāk pat sāku dāvināt ziedus un aicināju viņu uz randiņu – kopīgi pavadīt laiku restorānā. Savukārt savai sievai teicu, ka darbā ir daudz darba un izaicinājumu, tāpēc nākas palikt ilgāk. Atrunas man izdevās izdomāt katru reizi, un ar to problēmu nebija.
Kādu dienu kolēģe man apsolīja romantisku vakaru pie sevis mājās. Mēs norunājām tikties sestdien, un tā bija pirmā reize, kad viņa mani aicināja pie sevis.
Nakts bija lieliska – mājās atgriezos piepildīts ar prieku, un jau nevarēju sagaidīt nākamo tikšanos. Man pat šķita, ka tauriņi vēderā lidinājās. Šajā brīdī racionālais prāts vispār nebija iesaistīts.
Mana sieva mani mājās sagaidīja nogurusi, kamēr bērni jau bija aizgājuši gulēt. Kā jau gudra sieviete, viņa spēja nolasīt manu sejas izteiksmi un uzreiz saprata, ka esmu apmierināts un savāds.
Tomēr viņa neko neteica, tikai klusējot uzsildīja vakariņas. Pēc tam pieminēja, ka ir ļoti nogurusi, un devās uz istabu, piebilstot, ka traukus nomazgās vēlāk.
Vēlāk iegāju istabā un redzēju, ka sieva patiešām bija tik nogurusi, ka iekritusi gultā, pat nenoģērbusies. Tas skaidri parādīja, cik izsmelta viņa bija. Tā kā man pašam miegs nenāca, pamanīju uz galdiņa mūsu veco fotoalbumu un nolēmu to pašķirstīt…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
